Skip to content



JAUNUMI

Stroncijs, ultramarīns, cinks – mākslinieces Laimas Eglītes izstāde


Kad satiekos ar mākslinieci Laimu Eglīti, uzreiz sajūtu vientuļniekam svarīgo brīvo telpu apkārt, distanci un norobežošanos. Lēnām notiek atvēršanās. Laiks Roberta Ligera vadītajā pantomīmas ansamblī, kas Rīgā bija ne vien kustību skola, bet sava veida garīgā apvienība, atstājis paliekošu iespaidu gan mākslinieces plastikā, gan mākslā. Nepiespiestas krāsu dinamiskas enerģijas piesātinājums, noteikti simboli, ritma spēles, virtuozas līnijas, skaidrība un vienkāršība.

Izstādē stroncijs, ultramarīns, cinks ir mākslinieces 2014.gada darbi,  kā arī dažas pēdējo  gadu gleznas,  kas iekļaujas  kopējā ekspozīcijā.  Tā ir otrā  personālizstāde (pirmā 2012.g. “kas  dārzā”  A. Sūnas gal.)ar darbiem, kuros pārveidotā  veidā izmantots augu motīvs. “Maskas” radušas aktuālo pasaules notikumu iespaidā.

Mākslinieces darbu valoda ir askētiska, vairāk runā plaknes, krāsas un līnijas. Abstrakcijas un zilie toņi rāda noskaņas un sajūtu gammas, kas dominē mākslinieces šī brīža sajūtās – trauksme par globāliem procesiem, vērojums un līdzpārdzīvojums.

“…dažas asociācijas, kas virknējas, vērojot Laimas Eglītes gleznas. To enerģija paužas monumentālā plaknes spēkā. Teju vai plakātiskā. Laimas Eglītes romantiskie tēli tur dzīvo hieroglifisku zīmju noteiktībā. Taču emociju pasaule šeit kārtojas visnotaļ krāsu dramaturģijā un kustības ekstāzē. Laimas Eglītes gleznās būtiska ir grafiskas izteiksmības stingrība, ritma faktors. Viņas darbu baudījums līdzinās atdevei tango dejā…” (J.Borgs)

”Kopš 2000. gada Laima Eglīte formas eksperimentus reizēm mēdz risināt lielformāta abstrakcijās, pievēršoties telpas, atmosfēriskuma un materialitātes problēmām, turpretī viņas figurālajos darbos arvien biežāk parādās dekoratīvi elementi. Šo rokraksta daudzveidību pati māksliniece saista ar dzīves intensitātes izmaiņām dažādos daiļrades periodos.” (D.Auziņa Studija 2009.)

Ingrīda Burāne par Laimu Eglīti: Laima kā  personība veidojās dumpīgajos sešdesmitajos gados, noskaidrojot savus cilvēciskos un mākslinieciskos principus. Tas ir laiks, kad mūsu paaudze mēģināja kāpt pāri robežām. Telpas jēdziens ieguva citas dimensijas, jo Nils Ārmstrongs bija spēris pirmos soļus uz mēness. Laiks, kad mūsu paaudze dzīvoja līdzi notikumiem Prāgas pavasarī un Vudstokā. Laiks, kad iepazinām Kokto, Prustu, Kafku, sirreālistus, Marselu Marso, Džimu Morisonu, Džoānu Baezu un visus citus, kuriem bija brīvības garša uz lūpām. Tāpat kā visur pasaulē arī Latvijā jaunie mākslinieki gavilējoši, nopietni, izmisīgi, ironiski, traģiski manifestēja humāno, individuālo, atšķirīgo. Varbūt tāpēc nu jau vairāk kā trīsdesmit gadus Laimas Eglītes gleznu centrā ir cilvēks.


LAIMA EGLĪTE

Dzimusi 1945.g. 18.novembrī Rīgā

1958.g. – 1965.g. J.Rozentāla mākslas vidusskola.

1974.g. beigusi Latvijas Mākslas Akadēmijas glezniecības nodaļu.

No 1969. gada regulāri piedalās mākslas izstādēs Latvijā un ārzemēs.

1976.g. – 1991.g. PSRS MS biedre

kopš 1991.g. Latvijas Mākslinieku Savienībā

no 2004.g.Latvijas Kinematogrāfistu Savienībā

Paralēli glezniecībai Laima Eglīte periodiski strādājusi arī bērnu grāmatu grafikā un multiplikācijā, radot izcilus darbus šajās mākslas jomās, tostarp Latvijā pirmo zīmēto multfilmu „Kabata”  (1983, režisore Roze Stiebra).

Izstāde galerijā Pegazs līdz  21. novembrim.

















Galerijas apmeklējums ir bez maksas.

Satiekamies Rūpniecības ielā 18, Rīgā