Skip to content



JAUNUMI


ANITAS MELDERES  VASARAS LAIKS

„Tīrs audekls uz mana molberta arvien ir kādas jaunas dzīves sākums un cerība. Mani valdzina krāsas, līniju un manu pirkstu spēja uzburt dziļuma ilūziju.” Saka māksliniece Anita Meldere.

Mākslinieces Anitas Melderes (1949) glezniecība pārsteidz ar spēku un krāsu rotaļu, šķiet, ka visa dzīves izjūtu gamma rod izklāstu viņas darbos. Rotaļas ar krāsu, gaismu un emocijām uz audekla, skatītāju „ievelk” mākslinieces pasaulē un, „pabeidzot darbu ar skatīšanos”, izstādes vērotājs kļūst par radītāju – savu iespaidu, izjūtu, prieka un piedzīvojuma baudītāju. Glezniecība ir gadu gaitā mainījusies, un māksliniece ir izkopusi savu, atpazīstamu rokrakstu, kas apbur un valdzina.

Izstāde „Vasaras laiks” galerijā Pegazs uzbur visas noskaņas, kuras ir saistās ar vasaru – krāsas, skaņas, smaržas un garšas….izjūtu gamma, izlikta uz audekliem, atklāj mākslinieces dvēseliskās bagātības un dzīves pieredzes spēku. Māksliniece izliekot savus pārdzīvojumus uz audekla, ieved mūs savu tēlu pasaulē, liekot nojaust fantāziju, emociju un noslēpumu burvību.

Māksliniece Anita Meldere dalās pārdomās par savu jauno izstādi:

„Agrā rīta stundā saule ar priecīgu ziņkāri iespraucas pa katru sīkāko spraudziņu guļamistabas loga žalūzijās. Atvērtā logā vējš atnes vēsmas no meža, jūras un pavasarīgas zemes smaržas.

Ķīpsalā, pa ceļam uz darbu smaržo Daugava.

Ir atnācis ilgi gaidītais vasaras laiks.

Gribas sēsties pie stūres un ātrāk pievienoties līksmai braucēju straumei Jūrmalas virzienā.

Brīvdienas.

Kaiju klaigas. Žilbinoša gaisma. Jūras šalkas un saulē sasilušo priežu sanoņa kāpās.

Vasara .

Liepziedu smarža pilsētā. Reibinošas dārza un pļavu smaržas.

Saldā mīlestība. Erotika. Katrs zieds, lapa – mīlestības stāsts un līdzība.

Pērkona ducināšana pamalē, piesiluši ezeri un upes.

Viegls vasarīgs dūms.

Nenotveramie mazbērni … Tik ātri skrejoša laika sajūta.

Aizejošas vasaras soļi.

Pelde pirmajā septembrī.



Žanriskās un stilistiskās norādes:

Maģiskais reālisms, asociatīva tēlainība. Atmosfēriskums, krāsas telpiskums. Romantiska ainava ar stafāžu (figurālu elementu replikas).”

Gleznotāja Anita Meldere ikdienā strādā Rīgas Tehniskās universitātes jaunajā, modernajā radošo industriju centrā Ķīpsalā. Līdztekus gleznošanai māksliniece māca mākslu, viņa ir ar ilggadēju pieredzi, savulaik viņa strādāja Latvijas Mākslas akadēmijas Funkcionālā dizaina nodaļā, pasniedzot krāsu mācību, bet pašlaik– Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātē, kur māksliniece vada Tēlotāja mākslas katedru, kur topošie arhitekti apgūst zīmēšanas prasmes.

Anitas Melderes gleznas atrodas muzejos un mākslas krātuvēs Latvijā, Lietuvā. Gruzijā, Krievijā, Japānā, kā arī privātkolekcijās Latvijā, Krievijā, ASV, Francijā, Beļģijā, Dānijā, Vācijā u.c. Mākslinieces darbi reproducēti nozīmīgos albumos, grāmatās un periodiskos izdevumos, kas izdoti Latvijā un ārzemēs, kā arī izdoti vairāki viņas darbu katalogi.

Sarīkojusi aptuveni 50 personālizstādes Latvijā un ārzemēs, tostarp 1995. un 2002. gadā Latvijas Nacionālā mākslas muzejā Rīgā, kā arī Vācijā, Kanādā, Beļģijā un Norvēģijā.

Relīzi sagatavoja mākslas galerijas Pegazs vadītāja Līga Elizabete Sāne


Par laikabiedri Anitu Melderi.


Ar Anitu netiekamies bieži – viņa Rīgā, es – Talsos: taču tas vienmēr notiek kādos mums kopīgos mākslas pasākumos, arī Anitas izstāžu reizēs Rīgā un kaut kur Latvijā. Abas esam dzimušas vienā gadā, abām mums mammas bija  šuvējas un uzvārdos mums ir kaut kāda saistība ar dzirnavām un melderēšanu. Esam rīkojušas arī kopīgas gleznu izstādes, par kurām, protam,, ir dzirdēti apliecinājumi, ka, jā – abām mums  tajās ir gan abstrakcija, gan ekspresija. Šķiet, varu  teikt, ka man ir bijusi iespēja vērot, kā veidojies īpašais Melderes abstrakcionisms  –  un ne jau tikai tas. Patiesībā tas būtu stāsts par Anitu – gleznotāju, kura ir no tām, kas  glezno ar tām platajām otām, kā to savulaik bija pamanījis Indulis Zariņš.

Vienā laikā esam mācījušās arī J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā 1960. pirmajā pusē. Liekas, ka zinu, kad tā pēkšņi „uzsprāga”  Anitas talants. Tieši talants. Jo tas varēja palikt pabāzts un piebeigts zem rozentāļu skolas reālisma pamatīgo studiju smaguma un tā arī nekad tik skaisti nevarētu uzplaukt.  Ja  vien 1965. gadā, kad šai skolā par pedagogiem pārsvarā strādāja mākslinieces un mākslinieki –bijušie  lielā tēvijas kara dalībnieki, Anitas klases vasaras praksi Kazdangā neparedzēti nenovadītu elegantais zvejnieku un saulē žilbinošu krasta smilšu, laivu un citu zvejniecības vides elementu  apjūsmotājs, virtuozais gleznotājs, bohēmists Jānis Osis. Vēl līdz šai dienai atceros vasaras prakses darbu skati uz grīdaspatumšajā  Mākslas akadēmijas aulā, kad Anitas izcilo meiteņu klase{ divas Helēnas -  Davidova- Heinrihsone un Svilāne-Kuzmina, Rudīte Sala-Dreimane , Teiksma Kondrāte- Feldberga, Maija Bērziņa} bija izkārtojusi savu studiju klājumu,  kas satrieca gan skolotājus, gan skolniekus – neparedzēti  gaiši, ekspresīvi un nesamocīti kartoni  bez centīgā, pelēcīgā un obligātā reālisma, un tagad  šķiet,  ka pat  bez traktoriem, obligātajiem priekšplāniem un citiem plāniem, ko tā mums visiem bija iedzinusi skolas stingrā programma.

Tad nākošā epizode, kuru atceros, ir atkal vasaras prakse, bet  Mākslas akadēmijas 2. kursā Cesvainē. Tur katru vakaru saulrietā, garām pilij, kurā dzīvojām,  lauku puisis no ganībām ved  mājās savu zirdziņu. Un Anita šo ainu bija uzmetusi – romantiski, saulaini un brīvi. Un tā kopš tā laika esmu vienmēr apbrīnojusi viņas varēšanu, drosmi  un pārliecību. Ja tu šodien stāvi liela, balta audekla priekšā – pēc ikdienas, pēc nelaimēm, pēc pārguruma – tad bez šīs mobilizēšanās un drosmes nevar. Nav vērts sākt. Un tad tas talants. Kāpēc šodien par talantu runā tik maz?

Varbūt, ka 1970. gadu sākumā vēl tam bija nozīme un Melderes  ienākšana Latvijas un arī PSRS izstāžu zālēs notika uzreiz pēc akadēmijas beigšanas; viņa tūlīt pat tika uzņemta Mākslinieku savienībā, kā arī visai drīz tika pie labas, tikko „ekspluatācijā nodotas” darbnīcas solīdā namā toreiz Gorkija ielā.  Anita varēja eleganti un, droši vien, vienā seansā uzgleznot it visu: figurālu kompozīciju priekš izstādēm „darbam slava” vai „sports mākslā”, portretu, kluso dabu, ainavu, aktu. Visu. Eleganti, nekaunīgi brīvi un neliekuļoti pozitīvi. Gleznotāja ar zelta otu, nu tiešām. Tāpēc pilnīgi likumsakarīgi 1990. gadu sākums, kad atvērās visas reālās robežas un sākās pirmie  iedvesmojošie latviešu mākslinieku izstāžu braucieni uz Eiropu un Ameriku, arī Anitai, noveda viņu pie tīrās abstrakcijas. Pie savējās. 2002. gada jubilejas izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tā arī lepni saucās: „Mana abstrakcija”. Krāšņa un uzvaroša izstāde – vēriens, varēšana un bezbailība. Bet pie katras bildes arī īsa anotācija-paskaidrojums vai eseja katram skatītājam – kā aicinājums uz sarunu un sapratni. Atceros arī Anitas apgalvojumu ap to laiku, ka viņa ir atvadījusies no reālisma. Bet tā jau nenotika…

Pēdējie desmit gadi Anitai nesuši smagus pārbaudījumus. Aizgājuši dārgākie cilvēki: dēla pēkšņā nāve ir radījusi nedrošību visai turpmākajai dzīvei un, droši vien, kādu laiku arī glezniecībai. Iespējams, ka banalizēju –  nebija vairs motivācijas svinēt un uzvarēt un būt rotājoši gaišai un virtuozai. Vispirms vajadzēja pašai būt vienkārši  stiprai. Vajadzēja mainīt darba vietas un kolēģus, vajadzēja vēlreiz sevi pierādīt, mainīt darbnīcas, pārkārtoties. Taču glezniecība nekad nav beigusies, tā vienmēr bijusi  līdzās un tepat: atkal mobilizēšanās, laika izbrīvēšana un pārliecība par to, ko gleznosi un kā.  Anitas „Ainavas motīvs” Talsu novada muzejā 2009. gadā un arī pēdējās divas izstādes „Reālas vērtības” Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā un salonā „Meistars Gothards” šī gada sākumā, un ne jau tikai tās [ „Runā ar mani” Jūrmalas muzejā 2009. gadā ], pierāda, ka Anitas brīvais gleznieciskais žests kā apskaužamākā  vērtība ir gan viņas jaunākajās abstrakcijās, gan Rundāles pils apkārtnes ainavās, gan amizantajās klusajās dabās ar sieviešu kurpītēm, un kļūst tas atbildīgi ne tik brīvs mazdēlu portretējumos. Reālas vērtības taču!  Un kā pārsteigums dažos darbos klāt ir nākusi klāt noskaņota tonalitāte – maigi un gaiši pelēkais – kopā ar tik plānu otas pieskārienu – it kā ar pieneņu pūku būtu gleznots…


Guna Millersone














Satiekamies Rūpniecības ielā 18, Rīgā