Gleznošana kā dzīve

Gleznošana kā dzīve

No 3. oktobra galerijā “Pegazs” savus jaunākos darbus interesentiem un mākslas mīļotājiem atrādīs gleznotāji Juta Policja un Mareks Gureckis. Juta Policja un Mareks Gureckis kopā glezno jau 15 gadus. Lai arī tēmas gleznās ir dažādas, tomēr 5 tēmas ir bijušas vispopulārākās. Tās ir: sieviete, mehānika, kustība, spēle un vāzes. Mākslinieki atzīst, ka viņu glezniecībai ir skaidra rīcības sistēma. Katrs dara to, kas viņam labāk patīk un padodas. Juta ir atbildīga par telpas, formas un gaismas veidošanu, savukārt Mareka lauciņš ir faktūra un tonalitāte. Abiem māksliniekiem gleznošana ir sava veida meditācija, relaksācija. Strādājot kopā, viņi nenovēršami ietekmējas viens no otra, tomēr katra glezna apvieno divus dažādus pasaules redzējumus. Mākslinieku jaunākajos darbos jūras tuvums un maiga vēja klātbūtne krāšņajā gleznu pasaulē ienes fascinējošu mieru. Agrāk tapušajos darbos dominē krāsas, mehāniskas, dažreiz pat asas formas. Jaunākajās gleznās ikdienas troksnis, tieksme traukties un dominēt apstādināti. Majestātiski koku stumbri kā atbilde uz Mūžības jautājumu. Kā altāris mieram.

Izstādes centrālie darbi mudina aizdomāties par vertikāles klātbūtni cilvēka dzīvē. Darbā ar klavieru taustiņu motīvu ir horizontāles miers. Vertikāle neļauj tik rimti snaust. Tiekšanās uz augšu prasa piepūli. 2010. gada izstādes “Gravitācijas uz audekla” ievadvārdos izstādes kuratore Agnese Matisone uzsvēra, ka „krāsas gravitē uz audekla, veidojot attiecības”. Vērīgi apskatot jaunākos darbus, viņa ir pārliecināta – šeit vairs nav vietas nejaušībai un lomu spēlei, te ir attiecības ar mieru, vienpatību, jūru un Visumu.

Mākslinieki par sevi:

Savos darbos mēs tiecamies pēc krāsu un formu harmonijas, dodot priekšroku dzīvi apliecinošu tēlu radīšanai. Mēs radām pasauli, kurā apvienojas antīkā formu skaidrība ar mūsdienu izpratni par skaisto.

Juta: Tā kā esmu uzaugusi mākslinieku ģimenē, gleznošana ir mana dzīve, darbs, vaļasprieks un meditācija. Mani tik ļoti iedvesmo māksla un glezniecība, ka agrāk vai vēlāk visi mani līdzcilvēki sāk gleznot vai zīmēt. Mani glezniecībā aizrauj gaismēnu spēle uz dažādām formām un virsmām. Saistošs uzdevums ir arī apjoma un telpiskuma radīšana izmantojot līnijas un tonalitāti.

Mareks: Gleznošana man ir relaksējošs process. Atbrīvot savu prātu un sajūtas, it kā ar nejaušām kustībām izlikt uz audekla. Manuprāt, tieši šo nejaušību apvienojums ar skaidrām, konkrētām formām padara mūsu darbus tik interesantus. Katra glezna man ir kā piedzīvojums. Gleznas radīšanas procesā es ieguldu daudz vairāk nekā tikai laiku un darbu. Es ieguldu daļu no sevis, savas domas, emocijas, sajūtas. Tādēļ es atceros katru savu bildi un vienmēr zinu kādu ceļu tā ir aizgājusi.

Māksliniece Juta Policja 1990.gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Stājglezniecības nodaļu, savukārt Mareks Gureckis izglītojies restaurācijas jomā Latvijas Mākslas akadēmijā. Mākslinieku pāris dzīvē un mākslā nav retums, bet neparasts ir fakts, ka krāsu spēles uz audekla tiek radītas kā kopīgs stāsts.

Abu mākslinieku darbi piedalījušies kopīgās izstādēs gan Latvijas, gan Igaunijas, Vācijas un Francijas mākslas galerijās un salonos.

Faktūru vilinājums

Glezniecības viedie ceļi katram māksliniekam ir savi. Šķiet gleznotāji Juta un Mareks sava brenda vilinājumu aizvien uztur ar neatslābstošu meklējumu posmiem un jauniem interpretācijas pagriezieniem. Glezniecība ir kaprīza dāma, tai savu iekšējo būtību arvien gribas uzspodrināt un pilnveidot. Savukārt mākslinieka talants atklājas spējā pilnveidoties un uzturēt interesi par saviem darbiem.

Izstāde ” Gleznošana kā dzīve „ vienlaikus ir atskats pagātnē un jaunu iespaidu sublimācija. Jutai un Marekam, kuriem tuva ir antīkā māksla, ko veiksmīgi uzrāda gleznoto formu majestātiskā miera un zeltījuma blāvā mirdzuma uzplaiksnījumi, šoreiz kā divi krasti satuvojas tēma – esošais un vilinošais. Šie darbi pauž izjūtas, kuras nebalstās uz klasiskajām tradīcijām, jo katra metode ir pareiza, ja tā patiesi parāda mākslinieka domas un uzrunā skatītāju. Mākslinieki kopā glezno jau 15 gadus, kas , protams, ir savrupa parādība latviešu glezniecībā. Tikai viņi paši var pateikt cik glezniecības laukā viens otram ir pietuvojušies, cik piekāpušies un, kur tomēr katrs paliek savā „ domu dārzā”.

Izstādē redzamie darbi – „ Koki”, to gleznieciskā kvalitāte uzsvērta ar koku slaido stumbru majestātiskumu, kuru tiekšanos debesīs uzirdina starp tiem esošā gaisīgā migla kā nezināmā vilinājums, kas uztur viegla satraukuma trīsas. Savukārt koka ķermeņa atspīdumu ledū paspilgtina vēsa sudrabotā toņa mirdzums uz kura fona koka miesā izceļas „ dzīves” rētas. Spēles ar kokiem gadalaiku mijā veido oriģinālas formas un krāsu pārejas, kuras dažādojot, koka ķermenis tēlaini pauž savu stāstu.

Darbā „ Klavieres” izkristalizējas faktūru spēle. Tāpat kā mūzika, kas saviļņo un liek uzbangot jūtām, tikpat vilinoša ir faktūru duālā iedarbība. Skatītājs var vērot klavieru taustiņu reālo klātbūtni un nodoties pārdomu esencei uz kuru vedina faktūru kārtojums. Kur tad turpinās šo faktūru „ piespēle” kopējam stāstam par mūzikas savdabīgo pasauli? Tā šoreiz veiksmīgi „ iepludināta” faktūru un toņu pārejās. Glezniecība dod iespēju māksliniekam uzvedināt gan uz relaksācijas brīdi, gan pārdomu aktivitāti.

Aizraušanās ar zeltījuma tēmu turpinās, taču jau diskrētāk. Tā pielietojums uztverams vairāk kā akcents, kurš pastiprina esošās tēmas dzīvīgumu. Šaha lauciņš ar vieglu krāsas pavedienu šļakstiem un fonu dažādojumu uzsver figūru vēsturisko kopainu dažādos laikmetu virpuļos.

Krāsu pasaule un formu konkrētums apvienojumā ar faktūru dažādību svin patības svētkus, ko māksliniekiem ,esot vienatnē ar molbertu, arī novēlu.

Vita Banga, mākslas vēsturniece